Maģiskā domāšana

Maģiskā domāšana

Cilvēki ir ļoti talantīgi skaistu pasaku radīšanā par savu dzīvi. Tās ir kā maiga migliņa, kas rada ilūziju par brīnišķīgu nākotni, kas mūs gaida. Tā ir vesela maģiskās domāšanas pasaule, kur iedomātā realitāte (un nākotne) ir labāka, nekā patiesībā.

Par maģisko domāšanu es nesen uzzināju no HBR (Harvard Business Review) raksta un esmu to daudz novērojusi savā praktiskajā darbā ar klientiem kā koučs.

Procesa sākumā mēs kopīgi ar klientu parasti veicam viņa "realitātes pārbaudi", pēc kuras dažreiz secinām, ka cilvēks dzīvo fantāzijās, mītos. Tas traucē pašam un arī pārējiem - padotajiem, kolēģiem, jo tiek doti neizpildāmi solījumi, kavēti termiņi un citi cilvēki nesaņem to, ko gaida no produktīvas sadarbības.

Mīti

Ir vairākas tipiskas fantāzijas jeb mīti, ko cilvēki rada, tic un stāsta sev un citiem.

1. mīts.

Viens no tiem: “Mana slodze ir īslaicīga, pavisam drīz būs labāk! Būs mazāk darba, un tad es ar visu tikšu galā.” Taču realitāte ir cita – nebūs vieglāk, nebūs mazāka slodze, iespējams, tā būs pat lielāka un izaicinošāka. To ignorējot, sekas būtiski ietekmēs darba un dzīves kvalitāti.

Ieskatam padalīšos ar dažiem piemēriem.

Agnese strādā ražošanas uzņēmumā, amatā ar augstu atbildības līmeni. Kopš uzņēmusies šo amatu, Agnesei ir pasliktinājies psiholoģiskais stāvoklis, viņa slimo ar daļēju depresiju. Sākusi sāpēt arī mugura, tādēļ grūti nosēdēt visu darba dienu. Muguras sāpju dēļ viņai nācies vērsties pēc medicīniskās palīdzības, taču muguras sāpes viņa nesaista ar situāciju darbā.

Imants ir augsta līmeņa vadītājs. Kopš dara šo darbu, viņš ir pieņēmies svarā par 20 kilogramiem. Viņš vairs neatceras, kad pēdējo reizi devās pārgājienā mežā (tas ir mīļākais hobijs), kad  pavadīja laiku ar saviem trim bērniem, jo visu laiku strādā. Arī brīvdienās viņš laiku velta darba jautājumiem, no sirds rūpējoties par savas ģimenes labklājību. 

Imanta un Agneses stāstā ir kas kopīgs. Viņu dienas kārtība ir aptuveni šāda: kā no rīta pamostas, tā ķeras pie darba. Viņu darba diena ir 12 līdz 14 stundas gara, bieži vien bez pusdienām un pauzēm. To piepilda dažādas tikšanās un sapulces, un, kad tās beidzas, viņi uzsāk analītiskos darbus, atbild uz e-pastiem un tamlīdzīgi.

Viņi dzīvo ar mītu, ka rītdien viss mainīsies. Šodien nedaudz pacietīsimies un rīt būs cita dzīve – skaista un viegla. Tikmēr viņu vērtīgais laiks iztek kā smiltis caur pirkstiem, un viņi tā arī nav apzinājušies to, kas patiesībā ir svarīgs viņu dzīvei, savas patiesās vērtības.

2. mīts.

Mīts par to, ka rīt būs labāk un būs mazāk darba, bieži iet roku rokā ar pieņēmumu par to, ka citi cilvēki no jums sagaida perfektu (jūsu izpratnē) izpildi.  Lūk, piemērs no manas prakses.

Monika strādā daudz vairāk nekā noteiktās darba stundas un ar pilnu atdevi. Viņa dedzīgi uzņemas un aktīvi rada sev papildu darbus. Viņa redz organizācijas darbībā milzīgas problēmas, zibenīgi ceļ trauksmi un stāsta par tām visiem, īpaši vadībai, jo tic, ka vadība to novērtēs un paaugstinās viņu amatā. Savu tiešo vadītāju Monika traucē pat nakts vidū, lai pastāstītu, kas nav kārtībā, kas ir slikti un nenotiek kā nākas.

Monika tic, ka tā viņa rāda, ka ir laba darbiniece, kas rūpējas par savu organizāciju. Taču patiesībā ir panākusi ko pavisam citu - viņas vadītājs jūtas apšaubīts un nepieņemts, viņam ir grūti veidot sadarbību ar Moniku. Vadītājs pat sācis izvairīties no saskarsmes ar viņu, jo viņa runā tikai par nebūšanām. Rezultātā Monika ir nevis uzlabojusi, bet sabojājusi attiecības ar savu tiešo vadītāju.

Strādājot ar Moniku, mēs kopīgi atklājām šo radīto fantāziju realitāti. Viņa bija pārsteigta, jo iepriekš nebija pamanījusi, ka viņa dzīvo izdomātos stāstos. Viņa ticēja argumentiem, kurus pati bija radījusi.

Maģiskā domāšana cilvēkiem traucē apzināties, ka kaut kas ir jāmaina savās pieejās un ikdienas paņēmienos, iespējams, jāatsakās no kādām lietām un darbiem, jāpārdomā, ko uzņemties un kur iesaistīties. Iespējams, jāpilnveido savas prasmes.

3. mīts.

Vēl viens no bieži sastopamiem mītiem: "Mans nākamais projekts noteikti būs vieglāks, tas neprasīs tik daudz laika un pūļu". Dzīvojot šajā mītā, cilvēki ieplāno nereālistiskus laikus projektiem un darbiem - tas nozīmē nepildītus solījumus, neproduktīvas darbības un ilgtermiņā arī sliktus rezultātus. Šādi cilvēki parasti ir gatavi piedalīties visās, arī nesvarīgajās sapulcēs, viņi neseko līdz tam, cik guļ, ko un kā ēd, savam fiziskās veselības stāvoklim. Viņi arī uzskata, ka bez viņa iesaistes nekas nenotiek.

4. mīts.

Un te nākamais mīts - “Bez manis citi netiks galā! Tāpēc man ir jāiesaistās visur un jāzina visas detaļas.”

Ieskatam - piemērs no prakses.

Ilona ir augsta līmeņa vadītāja, kura uzskata, ka visam ir jābūt perfekti. Viņasprāt, labs rezultāts būs tikai tad, ja viņa būs iesaistīta pilnīgi visur, un viss būs tā kā viņa vēlas un ir iedomājusies. Viņa pārbauda visu līdz pat pēdējai detaļai.

Patiesībā Ilona patērē daudz laika, nevajadzīgi iedziļinoties un kontrolējot. Viņas padotie ir neapmierināti un vīlušies, jo viņiem ir sajūta, ka Ilona viņiem neuzticas. Viņi uzskata, ka Ilona viņus neatbalsta un apšauba, tādēļ ir zaudējuši motivāciju un iniciatīvu. Šāda situācija neapmierina arī Ilonas vadību. Tajā pašā laikā Ilona turpina dzīvot ar pārliecību, ka bez viņas uzņēmumā viss apstāsies un piedalās sapulcēs arī savā atvaļinājuma laikā.

5. mīts.

"Cilvēki sekos manām instrukcijām un darīs visu, ko es no viņiem sagaidu" - vēl viens mīts. Ja esmu izdomājis, kā lietas jādara, visi to ievēros un attiecīgi rīkosies. Taču citiem cilvēkiem par kādu darbu vai lietu var būt pavisam cits priekšstats, attiecīgi arī cita motivācija un prioritātes. Iespējams, ir arī kādi ārēji apstākļi, kas prasa koncentrēties uz pavisam  ko citu. Taču cilvēki, kas dzīvo mītos, nesaskata šo realitāti, viņi ir pārliecināti, ka rezultātu var sasniegt tikai vienā, iedomātajā veidā. Tam liek ticēt maģiskā domāšana. 

Kāpēc tā notiek?

1. iemesls.

Katram cilvēkam ir savs pamatojums šādām fantāzijām atkarībā no personības un iepriekšējās pieredzes. Viens no tiem ir bailes - būt nenovērtētam, nepieņemtam; bailes, ka neizdosies sevi pierādīt, ka citi tevi nenovērtēs un nepieņems. Baiļu pamatā ir nespēja pieņemt, ka tu neesi ideāls un nekad nebūsi! 

Kad cilvēks sāk pieņemt, ka var būt vājš, nespējīgs, neefektīvs, atsevišķos gadījumos kļūdīties, un tas ir tikai normāli, iestājas atvieglojums. Vairs nav nepieciešamības pierādīt, ka esi perfekts, jo ir skaidri zināms, ka tas nav iespējams.

2. iemesls.

Cits pamatojums ir vēlme būt labākam par labāko (overachieve). Nepietiek ar sasniegumu, nepieciešams nemitīgi pārsniegt, nepietiek izdarīt uz 100, vajag vismaz 120...

Šādam cilvēkam ir vēlme būt visstiprākajam, būt kā čempionam, kuram neviens netiek līdzi. Bieži vien šo var novērot cilvēkiem ar sportisku pagātni, tādiem, kas tiešām cīnījušies par medaļām. Diemžēl, realitātē tam līdzi novērojamas arī trīcošas rokas, problemātiska āda, stress un izdegšana - organisms nespēj visu laiku būt čempions. Tas klusi kliedz pēc nepieciešamās palīdzības. Tam nepieciešams atpūsties, gulēt, pārslēgties un darīt citas lietas vai vienkārši nedarīt neko. Čempioni parasti neieklausās savā ķermenī, jo bieži vien ir pazaudējuši saikni ar to, taču šī saikne ir ļoti būtiska, ja vēlamies dzīvot pilnvērtīgi un kvalitatīvi.

Ko ar to visu darīt?

Sapņošana nav nekas dīvains - mēs visi gribam dzīvot labos apstākļos un ticēt ideāliem, būt novērtēti un atzīti. Tas liek mums izdomāt nesasniedzamus mērķus un uzstādījumus. Bet svarīgi uzturēt objektīvu un reālistisku skatījumu. Šeit var palīdzēt šādas pieejas – viedoklis no malas un koučings.

Viedoklis no malas.

Katram no mums ir kāds, kuram var pajautāt viedokli "no malas", katram vadītājam ir augstākstāvošs vadītājs. Pat ja esi CEO vai uzņēmuma vadītājs, tev ir noteikti kāds, kaut vai iepriekšējais kolēģis, ar kuru vari aprunāties. Bieži gan citu cilvēku viedoklis ir kā auksta duša, taču tā ir ļoti veselīga, jo palīdz saslēgties ar sevi un attapties. Tāpēc ir svarīgi, ka tad, ja ir šaubas vai neizpratne, ej un prasi citiem.

Koučings.

Koučinga sesijās, izmantojot spoguļošanas metodi, es klientiem dodu iespēju ieklausīties viņu pašu stāstos un mītos. Parasti viņi ir ļoti izbrīnīti par dzirdēto. Tad mēs sākam pārbaudīt, vai mīti atbilst realitātei, sākam meklēt faktus tam, kas pierāda, ka, piemēram, nākošais projekts būs vieglāks. Parasti netiek atrasti ne pierādījumi, ne fakti...

Mani iepriecina, ka, sastopoties ar realitāti, cilvēki spēj uz to paraudzīties objektīvi. Prāts ātri spēj ieraudzīt lietas no citas puses, ātri uzsūc saņemto informāciju. Taču ir svarīgi, ka ir kāds, kurš droši konfrontē cilvēka mītus un fantāzijas. Kāds, kurš norāda uz to, ka šīs fantāzijas ir kā stāsti no pasaku grāmatām. Man šķiet, ka bez citu palīdzības to ir grūti apzināties - parasti tā notiek tad, kad cilvēks ir nonācis ļoti zemā savas dzīves punktā, kad pasliktinājusies veselība vai pazaudētās attiecības piespiež aizdomāties un palūkoties citādi.

Vēl viens svarīgs faktors, strādājot ar vadītājiem - jo augstākā amatā esi, jo mazāk saņem atgriezenisko saiti (gan uzslavas, gan kritiku) un iedrošinājumu. Pastāv maz iespēju, ka kāds tev uzsitīs pa plecu un pateiks, ka ar tevi viss kārtībā un tas nekas, ka šoreiz nesasniedzi plānoto. Profesionāls koučs palīdz piepildīt šo ļoti svarīgo vajadzību – gan pēc objektīvas kritikas, gan pēc sirsnīgas uzslavas, gan pēc iedrošinājuma.

Ejot cauri koučinga transformācijas procesam, mani klienti var veikt realitātes apzināšanos, izprast, kāpēc izveidojušās fantāzijas un mīti, un sākt strādāt ar tiem, pamazām sakārtojot savu ikdienu. Rezultātā viņi savu darba dienu beidz 18.00, nevis 22.00 vai 23.00 vakarā kā iepriekš. Bez sirdsapziņas pārmetumiem izslēdz darba datoru, lai varētu pievērsties savai privātajai dzīvei – braukt ar riteņiem, spēlēt ar bērniem galda spēles un  pavadīt laiku ar saviem draugiem un tuvajiem. Un, atrodot vairāk laika sev, fiziskajām aktivitātēm un citiem dzīves priekiem, viņi piedzīvo izmaiņas savā fiziskajā ķermenī, viņi sāk justies un izskatīties labāk un, galu galā, būt laimīgāki savā dzīvē.

Olga Dzene - līderības attīstības eksperte, konsultante, trenere un koučs